Mans naivums… Dzejoļi

© Dzintra Regina Jansone, 2021

ISBN 978-5-0055-8251-5

Grāmata izveidota intelektuālajā izdevniecības sistēmā Ridero

Sarkanas sveces liesma

Sarkanas sveces liesma,

Kā dienas lauskas atspīdums sirdī…

Lieko vārdu plūsma apklust,

kā stingusi asara uz mana vaiga

…atnāk bezzvaigžņu nakts.

Pavasari gaidot

No vizbulītēm, pūpoliem un zālēm,

No bērzu pumpuriem šis laiks ir austs,

Ko Lieldienas ir atnesušas plaukstās,

Mūs aicinot gan priecāties, gan mīlēt,

Un pašiem mīlestību paust.

Mans pavasars

Mans pavasar’s atnāk lēni un klusi,

Mans pavasar’s netrako, ne uz to pusi;

Dvēsele sniedzas uz sauli-

Smaida – mazais pumpur, ko dusi?

Mans pavasars atnāk, kā visiem,

Ar putnu dziesmām un ilgām;

Tikai klusi, klusiņām,

Spēlējas tas ar pērnajām smilgām.

Skumji un lēni manējais nāk,

Kā nopūta maiga, kā saules stars vēss;

Kā sniega pulksteņu dusa,

Kā atmoda lēna un klusa.

Mans pavsar’s mostas lēni,

Tik maigi, kā pumpurs,

Kā sula, bērzā pierietusi-

Pa lāsei pil un krājas.

Vēl daba guļ, vēl aizmigusi miegā,

Bet viss jau notiek;

Un putni atgriežas mājās,

Ceļā gurušiem spārniem.

Pagriezies uz manu pusi, vējiņ,

Tu, kas pavasari nes!

Pasmaidi un noglāsti man matus,

Nebēdā, ka sajauksi man tos!

Lūgšana

Kungs, ļauj man pārdzīvot,

To, ko izmainīt nevaru!

Piedod un spēku dod!

Palīdzi pārvarēt šaubas un bailes,

Kad gaismas vairs palicis nav —

Izurēt nedienu!

Pašķir mākoņus, dod vietu saulei,

Priekos un bēdās, laimē un nelaimē,

Stāvi man līdzās, nepamet!

Ļauj man iepazīt tevi no jauna,

Mācīties ābecē tavā, kā bērnam,

Burtot pa burtam, saprast lielumu!

To, kas aizliegts bijis man mūžam,

Ticību atņemtu mūsu un garu,

Piedod, un spēku dod…

Ticēt, cerēt un mīlēt!

…Birst ābelei balti ziedi…

Baltas ābeles baltās debesīs

Baltas rokas sniedz;

Balts bērniņš

Baltā mākonī veras…

Baltas ābeles zied.

Sārtbalti ziedi ābelēs manās,

Jaunībai sveikas teic;

Dzīve nozied tiem līdzi,

Domas atpakaļ tveras,

Ābelēm ziedi birst…

Atkal ābeles kupenās baltās

Atkal ābeles kupenās baltās,

Rokām aptveru, vaigu pieglaužu

Miza raupjā un galva baltā —

…birst ābelei balti ziedi…

Māmuliņa esmu pati,

Sargātāja, glabātāja…

Tikai kāpēc man joprojām

Patvērumu vajag pašai…

Arī man vēl vajag kādu

Mierinot, kas apskauj plecu…

Tikai stumbra skarbo mizu

Satver plauksta, tikpat raupja.

…birst ābelei balti ziedi…

Ābeļziedi pavasarī

Ābeļziedi pavasarī —

Brīnums mūžīgais!

Vai mati mani ir tikai

Atspīdums ābelēm tavām…

Ābeles ziedos vasaras plaukumā

Atmiņās aust un aust…

Ābeles ziedos rudeņu dzestrumā

Negrib un negrib gaist

Jau kuro gadu puteņi baltie

Virpuļo apkārt man

Aizveru acis un pārvēršas tie

Ābelēs baltās, kas tvan

Bija un pagāja cerību laiks,

Vai atnāksi atkal tu šurp

Vēl arī citugad, draiskuli labais

Vai garām aizsteigsies maigs

Visu mūžu es cēlu māju

Visu mūžu es cēlu māju,

Tā teica dzejniece sena.

Es arī.

Tas sievietes pienākums svēts,

Viņa sauca,

Es noticēju.

Un cēlos un gāju un cēlu un vēlu,

Lai viņiem pārnākt kur būtu —

Vienmēr.

Vai dzejniece uzcēla namu,

Te ziņu man nav —

Nekādu.

Tik manis celto nevienam

No manējiem

Nevajag

Kā zirņi, kas izbiruši,

Kā stārķi, kas projām.

Lidojuši…

Un es stāvu viena

Savas mājas durvīs.

Nevai’dzīgajās.

Un ābelēs manās āboli

Ienākas…krīt

Nevajadzīgi.

Tik nozied puķes rudenīgās

Man vajadzīgās.

Dedz, mana svece, dedz!

Dedz, mana svece, dedz!

Ar tevi sadegšu es līdzi!

Izdegsi. Gaismiņa izdzisīs.

Aiziešu. Atmiņas pazudīs.

Paliks blāzma no rieta,

Izplēnēs atmiņa reta…

Tikai, kā zāle es celšos,

Kā rīta migla es velšos…

Pār zemi savu, tik dārgo,

Pār mīļajiem saviem —

Tos svētot…

Dzīvei.

Šī zeme vēl mana…

Pienāks reiz diena kad nebūs vairs manis,

Un pazudīs debesis manas un zeme,

Un palikšu pati par zemi un zāli,

Kā ēna, kā migla kas ceļas un gaist.

Un nebūs prieka un nebūs vairs skumju,

Un itkā nebijis manis vai bijis…

Ne sāpju, ne naida, ne mīlas, ne baudu

Kas pavada ceļā tevi un mani

Bet, vēl jau es esmu, vēl jūtu un redzu,

Un lūdzu es mīlas mazliet un glāstu;

Un gaismas un saules siltuma kāda,

Ko dzīve vēl varētu saudzīgi sniegt.

Vēl jau šī diena ir mana un nakts,

Šī zeme vēl mana un mans ir prieks.

Kaut ārā migla, dzeļ lietus kā nātre

Bet mana tā nātre un lietus ir mans

Elizabetei

Es neaizbraukšu ciemos tālos,

Tik apmācies ir laiks un auksts…

Vien manas domas pacelsies no zemes,

Un aizlidos pie tevis, mīļais draugs.

Vien manas domas noglāstīs tev galvu,

Kur mati ne’kļāvīgie kādu cirtu vij,

Vien mana sirds tev aizsūtīs to ziedu,

Par mīlestību kuru sauc arvienu…

Šodien es raudu klusi

šodien es raudu klusi

šodien man nespīd saule

kam izraudāt asaras…

kam pieglaust galvu…

tumsai

rudenim

vienaldzībai

Sapnis nolaižas, kā balta migla

Sapnis nolaižas, kā balta migla,

Aizmirstība, aizmirstība, aizmirstība…

Zemapziņa apņem, pārņem, caurauž…

Lidoju tai līdz un nekurieni…

Cauri laikmetiem un laikiem,

Mainās ainavas un es tām līdzi,

Kā varēja viss būt vai nebūt…

Un notikumi bijuši vai nebijuši

Tie manu sakarsušo prātu patur…

Kā alkstu kādas vēsas rokas

Kas īstenībā atgriezt spētu, sakot:

Ka nav tik traki, draudziņ, nav tik traki…

Miers aizgājis meklēt labākas mājas

Pulkstenis vientuļi stundas skaita,

Miegs aizgājis meklēt labākas mājas,

Tādas mājas, kur miers tikai valda;

Manējās – pārāk liela ir drūzma.

Drūzma no domām par bijušo dzīvi;

Domām, par laiku, kas atlicis vēl…

Arī miegam, laikam, kā visiem

Vajaga miera, kas dzesētu prātu.

Manējām domām nav nekur glābiņa;

Darbi, kas darāmi – sastājas rindā,

Prasa, kad pienāks mūsējā kārta

Idejas, tikko dzimušas – nomirst…

Galva mana – šo ideju kapsēta.

Roku divu man nava gana

Spēki par maziem, lai akmeni veltu

Celtu un celtu…veltu un veltu…

Miers aizgājis meklēt labākas mājas

Izsalcis vējš trako liepās…

Izsalcis vējš trako liepās,

Plosa tas zarus un lapas…

Plosītā dvēsele mana,

Prasa vēl laimes nedaudz.

Puķe mazā, nu piedod,

Atdota esi tu vējam…

Mīla mana, jel saki —

Tiksimies mēs vēl pēc vētras?

Ar roku asaru notraucu,

Puķes norautās salasu…

Vai skumjas asās nopļāva

Mīlu, manu un tavu?

Puķe labā, jel piedod,

Nemīlas laiks valda.

Ko man darīt, saki —

Vai tiksimies mēs vēl pēc vētras?

Nav cilvēks balts, un arī melns tas nav…

Nav cilvēks balts,

Un arī melns tas nav,

Kaut kas pa vidu.

Vai reiz teica kāds —

Tam netikumu tik, cik suņam blusu

Bet, pasmaidīšu-

Suņam manam blusu nav!

Ir naktī melnā zvaigznes,

Ir dienā baltā ēnas.

Ir cilvēks puķuzirnim rada,

Un – raibs, kā dzeņa vēders.

Kā atšķirt labo mums no ļauna

Vai atšķirt to maz spējam

Jo – cilvēks puķuzirnim rada

Kas aug no melnas zemes

Un tiecas baltās debesīs

Tik vidus raibu raibais.

Vien dzīvi Dievs ir devis katram

Un izvēli. Starp balto / melno…

Kas esi tu… kas esmu es…

Es nezinu. Vien minēt varu…

latviešu tautas tērpam

Rasā muti nomazgāja,

Rīta dziesmu nodziedāja,

Gaismiņā celdamās,

Tumsiņā guldamās…

Latvju meitas tautas tērps —

Mūsu mātēm, senmātēm

Skalu gaismā vērpts un austs

Linu mārkos izmērcēts, grūti audzināts

Lielos godos – kāzās, bērēs

Goda vietā celts

Lepnu stāju stalti nests

Smago darbu apsegdams

Sakšu sakšām saulē vizot

Saņemts cieši, plecus sedzot

Tā kā dzīvi rokās turot

Cieši – neatlaižot…

Vainadziņa pērlītes, asariņu lāsītes

Cieši virknē vijas

Mūžus kopā savijot

Krustu šķērsu savērpjot

Mūsu senči iznesuši

Cauri gariem gadu gadiem

Saglabāts no dubļu dubļiem

Tīņu tīnēs paslēpenēs, sirdīs iznēsāts

Gredzentiņiem pirkstos skanot

Jostām plīvojot

Latvju tautas meitas iet

Mūsu tautas dēli – dzīvi turpinot

Kā visas tautas cerība,

Kā visa mīlestība mūsu,

Ir ievīta ik rakstā tavā

Par dzimto zemi – Latvija

Un visi pie barotnes silēm tiecas

Klusē, klusē un paklusē

Klusē, jo tas ir zelts!

Ja klusēsi, malā stāvēsi —

Kad bļāvēji ceļā nostumti būs

Tad klusētāji nāks un ordeņus saņems

Tie priekšā līdīs un izlīdīs

Un stāvēs pirmajās rindās!

Lai citi kliedz, tā tauta dumjā

No sāpēm, no bada, bez cerībām

Apzagtie, piesmietie, apsmietie

Mēs – klusēsim, jūs – klusējiet

Un visu darīsim pa kluso

Tas vienkāršākais veids, kā nokļūt

Tais varenajos, bagātajos slāņos

Un visi pie barotnes silēm tiecas —

Un liecas, un liecas, un liecas…

Mēs esam!

Es esmu,

Tu esi,

Viņš, viņa ir.

Jūs esat,

Mēs esam – mēs būsim arvien!

Kamēr vien saule spīdēs,

Un mēness atspīdēs,

Un mūsu jūra šalkos —

Šī tauta pastāvēs!

Valoda slima, vai ļaudis, kas runā?

Valoda slima, vai ļaudis, kas runā?

Negribu dzirdēt šos vārdus – tie biedē

Tik daudz ir liekulības tukšas,

Tik daudz ir izlikšanās liekas —

Vārdos.

Es tveros mūzikā, tur vārdu nav

Tā izteic manu prieku, šaubas

Tā raud un līksmo līdz ar mani

Mēs saprotamies labi abas

Bez vārdiem…

Kas notiek karaļvalstī šajā

Kā māksla top – es nešaubos,

Tais – klusās darbnīcās,

Bez lieka patosa..

Bet – dažas runājošās galvas,

Kas pārņēmušas varu

Ar glupo tautu sarunājas.

Nu, tāda arī es, šīs tautas daļa

Es kļūšu nicināma, nemīlama

Jo – nerunāju es, un nerunāšu,

Un saprast nespēju un negribu

Ka taisnība mīt spožos žurnālos

Un redaktoru slejās…

Bet – vai tā skaļā, kliedzošā

Par performancēm smalkām

Sauktā, kur koncepcijas izstrādā

Ir tagad māksla? Nezinu.

Un – līdz ar glupo tautu – nesaprotu!

Kas notiek karaļvalstī šajā,

Kur valda izlikšanās gars?

Kur stilu dzīvē, mākslā diktē

Vien dažas runājošas galvas

No ziliem ekrāniem kas viz…